Vai mēdz būt robeža murgam? Es vienmēr domāju, ka stulbumam tomēr ir savas robežas. Taču šonedēļ izrādījās — nav! Latvijā pilnā nopietnībā ir sākusies diskusija par to, ka austrumu virzienā vajagot nojaukt dzelzceļa sliedes!Sākumā domāju, ka tas ir feiks! Jo nevar taču valstij nopietni apsvērt sava īpašuma mērķtiecīgu iznīcināšanu! Bet nē — saruna notiek, kā mēdz teikt, skaidrā prātā un labā veselībā! Daži “gudrinieki” uzskata, ka dzelzceļu var izmantot ienaidnieks kā militāru resursu, ja, pasargdies, kāds uzbruktu Latvijai!Tomēr, draugi, militāra resursa lomā var izmantot jebko! Elektrību var izmantot gan miermīlīgiem, gan militāriem mērķiem — nu tad nojauksim trīs lielās Latvijas HES! Karavīriem vajag ēst — nu tad izgriezīsim līdz nullei Latvijas govju, aitu un cūku ganāmpulkus! Lai ienaidnieka armijai nebūtu ar ko pārtikt, ja tā pēkšņi nāktu mūs iekarot! Ienaidnieka kuģi teorētiski varētu ienākt Latvijas ostās un izmantot tās militāriem mērķiem. Noplēsīsim ellē ratā šo ekonomikas rudimentu!Godīgi sakot, elpa aizraujas!Bet atceraties Skrundas lokatoru? Tas tika uzspridzināts 1995. gadā. Un tieši tas bija patiesi militārs objekts. Ja jau tā — kāpēc tad to vajadzēja nojaukt? Varēja taču izmantot pašiem!Katru reizi savos rakstos uzdodu vienu un to pašu jautājumu! Godājamie “racionalizatori” — vai jūs vispār grasāties padomāt par Latviju? Kas galu galā paliks pāri no mūsu valsts, ja turpināsim šādā garā? Paliks tikai bari cilvēku, kas pārvietosies no vietas uz vietu, meklējot pārtiku. Un es nekļūdos — tieši tā vēsturnieki dēvē pirmatnējās kopienas, kas nodarbojās ar vākšanu.
Nevajag pagriezt vēsturi atpakaļ! Mēs attīstījāmies ļoti ilgi ne jau tāpēc, lai otrās Latvijas Republikas 35. gadā paši savām rokām sāktu pārvērst to par mežoņu baru!
