Mēs dzīvojam lielu ģeopolitisku pārmaiņu laikā. Daļēji tas atgādina periodu, kad sabruka Padomju impērija — iepriekšējie “draudzīgie kaimiņi” ļāva vaļu slēptai naidīgumam, Kaukāzā un Vidusāzijā notika asiņainas sadursmes.
Pieaug nedrošības sajūta un satraukums par to, kā Latvija spēs pārdzīvot šo laiku. Pārāk daudz naida, neiecietības, atklātu provokāciju. Un tik maz sadarbības, izpratnes, ka tikai kopā mēs varam uzbūvēt sev drošu māju.
Mani sauc Igors Meļņikovs, un es politikā neesmu pirmo dienu. Divas reizes esmu ievēlēts Saeimā. Ar to es lepojos. Taču tas uzliek arī atbildību par visu, kas ir izdarīts, un par to, kas nav izdarīts. Latvija nav kļuvusi par pārtikušu, drošu valsti ar vienotu sabiedrību. Sliktas priekšnojautas un neizdziestošas atmiņas par naidu, kas uzliesmo impēriju sabrukuma laikā, neļauj man mierīgi baudīt priekšrocības, ko sniedz dzīve cilvēkam, kurš stāv malā. Es jūtu pienākumu atgriezties, lai paveiktu to, kas palicis nepaveikts. Aicinu atgriezties arī tos, kuri bija kopā ar mani. Aicinu pievienoties arī jauniešus, kuriem politiskā pieredze vēl tikai priekšā.
Centra Partija kopā ar sociāldemokrātisko partiju “Saskaņa” atjauno politiskās apvienības “Saskaņas centrs” aktīvu darbību. Daudzu gadu garumā “SC” bija platforma kreisi centrisko un centristisko spēku konsolidācijai, kā arī iespēja Latvijas krievvalodīgajiem pilsoņiem paust savas bažas un censties rīkoties mūsu kopīgās valsts interesēs. Šobrīd Latvijas politikā trūkst šādas konstruktīvas un konsekventas balss. Ir tikai vēlme pārvērst Latvijas krievu nedrošību un sāpes deputātu mandātos, bet pēc tam šos mandātus “atstrādāt” ar truliem saukļiem uz krimināllikuma robežas. Vai tas stiprina mūsu valsti, vai palīdz risināt reālās nelatviešu problēmas? Gluži pretēji — tas rada “leģitīmu” ieganstu norobežot krievvalodīgos ar aizvien jauniem, necaursitamiem sarkanajiem līnijām, diemžēl…
“Saskaņas centrs” piedāvās savu programmu demogrāfijas, uzņēmējdarbības, reģionālās, sociālās, izglītības un kultūras politikas jomās, katrā no tām iekļaujot komponentus, kas veicina sabiedrības saliedētību.
Tomēr par galveno pozitīvo pārmaiņu instrumentu Latvijas politikā mēs uzskatām vēlēšanu sistēmas maiņu. Pašreizējā proporcionālā sistēma ved valsti arvien dziļāk bezatbildības purvā. Vēlētājs balso par partijām un pievilcīgiem līderiem, bet rezultātā nesaņem neko. Vēlētājam nav turpmāku attiecību ar to, kuru viņš ir ievēlējis. Savukārt partijas, iegūstot varu, var ar to rīkoties pēc saviem ieskatiem. Ievēlētie deputāti veido mūsu kopīgo nākotni bez mums — viņi neatskaitās par paveikto un nenes sodu par pieļautajām kļūdām. Viņi migrē no vienas partijas uz citu, sašķeļas, izklīst un atkal apvienojas, viņi dzīvo paralēlā pasaulē, kas tikai nosacīti saskaras ar reālo dzīvi. No tā izaug Latvijas atpalicības saknes, un tas ir jāmaina.
Mēs iestājamies par skaidru mažoritāru kārtību — viens vēlēšanu apgabals, viens mandāts. Uzvarētājs kopā ar mandātu saņem arī pilnu atbildību: viņš ir pieejams un ieinteresēts savu vēlētāju pārstāvis, viņu var atsaukt un izslēgt no politiskā lauka par sliktu darbu. Un viņš strādās līdz spēku izsīkumam sava apgabala un Latvijas attīstības labā.
Pašreizējā sistēmā trūkst ne tik daudz gudrības nesēju, cik paša tautas — varas suverēna — līdzdalības valsts pārvaldē un kontroles pār tās darbību. Vienmandāta apgabalā notiek sava veida atbildības “ielāde”: es izvēlos un uzticu savu balsi labākajam; es sekoju viņa rīcībai; es pieprasu no viņa konkrētus risinājumus; es sodu vai atalgoju viņu nākamajā vēlēšanu ciklā. Tādējādi es esmu līdzdalībnieks!
Es piekrītu, ka Satversme tās pašreizējā redakcijā šādas procedūras neparedz. Taču Satversmes garam neatbilst arī tā bezatbildības ēra, kas šobrīd iestājas. Nevajag baidīties vērsties pie tautas, visu saprātīgi apspriest un mainīt to referendumos.
Kā cilvēki, kuri jau ir pārdzīvojuši savas ambīcijas, sasniegumus un kļūdas, mēs vēlamies veidot atjaunotu “Saskaņas centru” kā atvērtu platformu sabiedrības demokrātijai un tās saliedētībai. Dalībai tiek aicinātas arī citas partijas, to biedri un vizionāri.
